Pie pasta gaidīju mammu, kamēr tā izņem paciņu no Holandes. Sen nebiju bijusi savā dzimtajā rajonā, kur tagad palikusi vienīgā pasta nodaļa. Vēroju cilvēkus, sen pazīstamās ēkas. Viss tāds skumjš-vecas drēbes, izmocītas sejas, piedzērušies dzērājpāri, steidzīgi mājāstiktgribētāji, kas snaiksta kaklus, gaidīdami autobusu. Norakstītas māju sienas, bedraini pagalmi, garais veikals-kādreiz smalks un jauns, ar skaistu nosaukumu, tagad nolīmēts kā poļu reklāmstabs.Trūkst vidējās paaudzes, kaut kā neredz inteliģenci. Vai tā izmirusi kā suga? Kas varēja-pārkvalificējās biznesmeņos, kas nespēja-dzērājos? Pārējie-aizbrauca. Kādi malači!
Varaskāras sievietes darbā, tieksme pazemot, samīt-mūsdienu labi atalgotas, par paraugu stādāmas sievietes portrets. Vīrieši, no kuriem jābaidās, nevis jāgaida aizsardzība.
Ieraujos pašaizsardzības kokonā-vēlos izturēt šo laiku, kuram, šķiet, nekad nepienāks gals, cik ilgi tas jau velkas. Mēģinu atrast jēgu eksistencei un prieku sīkās lietās, par ko citiem nav daļas:
 |
izdiedzēt peļu austiņas.. |
 |
..atpogāt tulpes.. |
 |
..beidzot atrast pielietojumu brīnumjaukajām sen-nopirktajām-podziņām.. |
 |
..pieadīt apnikušajam džemperim mainīg-krāsas volāniņus, garastāvokļa uzlabošanai.. |
 |
..atrast pielietojumu iedāvinātām un paštamborētām puķītēm.. |
 |
..atsvaidzinot veco vestīti ar svaigiem ziediņiem! Skumjas prom. |