Šajā rudenī darījām neparastas lietas:
izdomājām piedalīties pastmarku konkursā, kas veltīts Imantam Ziedonim. Manas sajūtas par Ziedoni uzzīmējās šādi:
Sapratu, cik sen, sen neesmu ņēmusi rokās zīmuli vai krāsas-lai zīmētu un cik rokas kļuvušas neveiklas.
Mana meita pilnīgi neatkarīgi, neapspriežoties un slēpjoties otrā istabā, uzzīmēja diezgan līdzīgas sajūtas par Ziedoni:
Apmulsums bija abpusējs, ieraugot tik lielu līdzību. Bet nu jaunās mākslinieces bilde bija uz bui-dui gatava stundas laikā, kamēr es ķimerējos vairākas dienas. Nu, domāju, tā jaunatne jau mani sit pušu-kā nekā regulāri iet uz visādiem zīmēšanas pulciņiem un dažreiz nes mājās arī balvas.
Nu, nodomāju es, katrā ziņā-vajadzētu šo patīkamo nodarbi atkal izvikt no aizmirstības un atjaunot par regulāru nodarbošanos darbdienu vakaros pie televizora. Ideāls stresa noņēmējs.
Otra lieta, ko darīju šoruden-nolēmu zeķu dziju atlikumus iztamborēt telefona maciņos. Slēptā doma bija piedalīties skolas Mārtiņdienas tirdziņā. Noguruma dēļ saražoju tikai divus maciņus, bet skolā bērni tā arī uz tirdziņu netika, jo bija jāmācās. Tad nu man tagad ir jau divas Ziemassvētku dāvanas rūķa maisiņam:
Trešā lieta, ko iemēģinājām šoruden-popjēmašē bumbas ar grabuli. Arī domātas Mārtiņdienas tirdziņam, bet nu tiks mums:
Avīžu gabaliņi mums bija vesels maiss sagriezts, kad kādā no pirmajām klasēm bija jāaplīmē ar tiem balons-tā nu tie stāvēja, jo materiāla sagatavošanā bija ielikts liels roku darbs.Internetā izlasīju, ka avīzes vajagot pavārīt un tad sablenderēt.Tā arī izdarījām-rezultātā nobeidzām blenderi, kurš jau tāpat iepriekš tecēja, un to izmetām. Vispār liekas, ka avīzes nav no papīra, bet gan no gumijas vai plastikāta ražotas. Bija tikai 4 kinderolu viducīši iekrāti, tajos iebērām grūbas-lai grab, un iemīcījām avīžu masā, kas sajaukta ar PVA līmi. Tad nu bumbas žuva diezgan ilgi. Doma ir tās krāsot vai atstāt tāpat? Ja krāsot, tad ar kādu krāsu? Bet grab tā mīlīgi, samtaini-ne tā kā veikala skaļie grabuļi. Būtu mums ģimenes muzikālais ansamblis-varētu ar tām muzicēt.Bet tāds jau tagad salasās vien retumis.
Tāds nu mums tas rudentiņš, tas tumšais-nekur neejamais laiciņš.
