Par mani

Mans Foto
Adīšana, tamborēšana, fotogrāfēšana un ceļošana-tie ir mani vaļasprieki, kurus ļoti bieži apvienoju.

trešdiena, 2011. gada 3. augusts

Zviedrija





Ceļojumu turpinājām pa Zviedrijas galvaspilsētu Stokholmu. Bijām divos jaukos skatu laukumos uz foto-pauzēm.


Brīnišķīgs skats, brīnišķīgs saulains rīts! Atcerējos, ka šajā ceļojumā tikpat kā neesmu paadījusi un nolēmu neiet uz Vāsa muzeju, kurā vienu reizi jau esmu bijusi pirms gadiem desmit. Tā vietā baudīju brīnišķīgo rītu, sēžot uz soliņa starp diviem muzejiem-Vēstures muzeju un Vāsa muzeju. Adīju varavīksnes lakatu. Adatām bija gadījusies paīsa aukla-lielākoties nācās stumdīt lakatčunguru, lai varētu noadīt kādu valdziņu. Bet nekas-vienalga, rīts bija brīnišķīgs!

Vēstures muzejs un mūsu autobusiņš





Noskatos, ka sētnieki šajā rajonā ir skolas vecuma jaunieši, kuri atbrauc ar mazu mašīnīti, tādu kā kvadricikliņu, izkāpj un ar mākslīgās rokas mehānismu salasa lielākos atkritumus-papīrus, pudeles, bet neliekas ne zinis par cigarešu izsmēķu kaudzēm. Kaut ko nokomentē un nosmaida par manu dīvaino nodarbošanos šajā vietā un šajā agrajā rīta stundā.Diemžēl neko nespēju atbildēt, jo nesaprotu,bet jūtu, ka attieksme ir ļoti labvēlīga. Tad kāds večuks nosēžas uz blakus soliņa un kādu brīdi tā mierīgi sēžam. Līdz večuks izdomā, ka viņam saulītē ir kļuvis pa karstu. Uz mana soliņa krīt mazliet ēna un viņš iekārtojas man blakus, liekas, ka viņš zviedriski man saka, ka es varot iet sēdēt uz viņa soliņa-saulītē.Bet pa to laiku man jau arī kuvis par karstu.Rīta adīšana ir iztraucēta, dodos apskatīt pieaugošo tūristu plūsmu uz Vāsa muzeju un gaidu savējos.
Tas ir nogrimuša koka kuģa muzejs. Kuģis nogrima, pirmo reizi izejot jūrā, jo bija nepareizi uzbūvēts. Tomēr tagad tas izrādījies par vienu no visienesīgākajiem tūrisma objektiem Stokholmā. Ir vaļā jau no 8.30 katru dienu. Muzejā var pasūtīt noskatīties filmu latviešu valodā par kuģa vēsturi.
Ejot Vāsa muzejam gar kreiso pusi var atrast piemiņas vietu prāmja Estonija bojā gājušo piemiņai. Tur visi vārdi iekalti akmenī-starp tiem atrodam daudzus latviešu vārdus.


Vāsa muzejam gar labo pusi ved celiņš uz Astrīdas Lindgrēnas pasaku tēlu zemi, kas saucas Junibaken. Nav tālu, tas ir turpat blakus. Šo objektu var izstaigāt pa stundu vai divām. Īsumā varu to raksturot tā- ir tāda kā jauka uzgaidāmā telpa, kur bērniem viskautkādi pasaku brīnumi un namiņi sataisīti. Sākumā nesaproti, kas un kā, vēlāk viss top skadrs-jāsagaida pasaku vilcieniņš. Tas nu gan ir brīnumans-sākumā brauc sāniski, vēlāk paceļas gaisā un izvadā cauri visām Astrīdas Lindgrēnas pasakām. Labi būtu, ja iepriekš tās būtu lasītas. Pasaku ainas izveidotas un paveras skatītāju priekšā viena aiz otras-Karlsona dzīvoklis, brāļi Lauvassirdis, Lenenbergas Emīls piesējis savu māsiņu pie karoga masta un uzvilcis to augšā...brīnumu brīnumi! Īsta bērnības pasaule, kas arī pieaugušajam liek sajusties kā bērnam. Un tad pēkšņi viss-jākāpj laukā! Esam atgriezušies šodienas laikā un telpā, jauka meitene aicina izkāpt.Nonākam Pepijas mājā, kurā var iet iekšā un spēlēties, var pajāt ar īstu Pepijas zirgu, var izmakšķerēt zābaku ar īstu spiningu.























Tālāk devāmies skatīt karaļa goda sardzes maiņu-vesela armijas parāde. Diena krietni iesilusi, gandrīz 30 grādu saulē, bet viņi maršē vilnas uniformās:



Tālāk devāmies uz brīvdabas muzeju Skansenu. Devos turp bez īpašas iedvesmas, tomēr izrādījās, ka tas ir tūrisma objekts, kurā vērts pavadīt  veselu dienu. Atšķirībā no mūsu brīvdabas muzeja, te varēja redzēt arī pilsētas ainiņas, viss likās daudz kompaktāks un dzīvāks-muzeja darbinieki te prakstiski dzīvoja-īpaši jauka likās siera gatavotāja, stikla pūtēja un veikaliņa pārdevēja, kas pārdeva autentiskus veco laiku ražojumus-skārda traukus, koka sniega lāpstas un citas labas lietas, vienīgi cenas gan bija mums nesasniedzamas.

































Nav komentāru:

Ierakstīt komentāru