Marta lasāmviela un kleitas turpinājums

         Tā kā decembra beigās un janvāra sākumā iekrīt liela daļa no mājās svinamajiem svētkiem, dzimšanas un vārda dienām, tad dažu labu dāvaniņu atrodu un laimīgi aplūkoju tikai martā. Zinu gan, ka Ziemssvētku vecim pačukstēju, ka gribētu latviešu autora oriģinādarbu izlasīt-tad laikam kāds rūķis man šito ir ielicis maisiņā.
        Man gan jāatvainojas, ka šo autoru līdz šim nebiju piefiksējusi. Grāmata izdota izdevniecībā Atēna, kura, kā, man šķiet, izdod to, ko citi nav ar mieru izdot-tādēļ te biežāk var atrast ko neparastu.
Cik noprotu-autors saistīts ar žurnālistiku-man jāatvainojas, ka vīriešu žurnālus nelasu, tādēļ neesmu ievērojusi šo rakstu autoru. Un laikam arī ar televīziju viņš ir saistīts. Anotācijas par grāmatu un autoru te nav, ir tikai sabiedrībā populāru cilvēku atsauksmes, kas neko daudz par autoru nepastāsta.
Grāmatu veido kaleidoskopiskas ainiņas no mūsu nesenās pagātnes un arī bērnības un jaunības-liekas, ka autors ir mana gadagājuma cilvēks. Šie atmiņu uzplaiksnījumi ir jauki un atgādina man tuvas lietas-tas ir simpātiski un tas rāda, cik nozīmīgi šādas atmiņas fiksēt, jo tās ir tik gaistošas. Tomēr vienots stāstījums, sižets vai laikmeta tēlojums neveidojas. Te neizaug mākslas tēls no sadzīviskām ainiņām, diemžēl-lai gan valoda ir raita, teksts ir kvalitatīvi ievadīts- bez kļūdām. Mēģināju atrast žanra apzīmējumu, man sanāca šāds: žurnālists raksta epifānijas.

Un tagad par kleitu! Tagad tā izskātās šādi:

Par tumšo svītru jau stāstīju. Tālāk seko violeta josla no jaunzēlandes vilnas,kas sākumā kombinēta ar Ogres buklēto, bet tālāk ar tievo alpaka pavedienu. Tad tievajam alpaka pavedienam pievienojas rozīga josla no angoras (apčī-tagad zinu, kas tas par dīvainu materiālu!), tālāk alpaks draudzējas ar parastu rozā akrilu, tad ir vesela violetīga fice, kas pati par sevi ir raiba un tieši kleitas toņos.
Nākamā joslā-drosmīgs salikums-rozā akrils ar Ogres kokvilnas kamolīša atlikumu brūnā krāsā-sasaucas ar Noro svītru, kas bija iepriekš.
Kad kokvilna beidzās, izvilku kādu sen nopirktu kumpaldzijas kumšķīti, kas nopirkās tāpēc, ka vienkārši ir tik skaists, ka paiet garām tādam nav iespējams-un tā viņš arī mājās mētājās no viena stūra uz otru, līdz beidzot atrada savu pielietojumu. Kad akrils beidzās, iedrosminājos dīvainajam pavedieniņam iedot jaunu kompanjonu-efektdzijas veidā. Efektdzijai, savukārt, dīvainais kompanjons patika, jo viena pati tā nebija valdāma un tamborēšanai negribēja padoties, bārkstiņu dēļ. Nu vismaz bija kāds satvars, aiz kura turēties!

Turiet nu īkšķus-lai izturu līdz galam un kleitu pabeidzu!