Laiks sajucis. Jau otro svētdienu pēc kārtas, braucot mājās no dārza ieslēdzu auto-radio un klausos Igo
Ir Augusts: nepasauc, nepiesauc mani vēl..
Rīgas centrā sajukuši pieminekļi lēkā...
Dīvains laiks. Visapkārt BAILES.
Vajagot turpināt kopt-kopt savu vidi, pašam sevi-arī garīgi. Nu tā-saņēmos: uztaisīju krizantēmu un aizgāju pēc ilgiem laikiem uz teātri. Lai gan Džilindžers nav mans elks un laikam nekad man viņu nesaprast, bet nav jau tā, ka galīgi nebaudāms-atsevišķ momenti ir pat skatāmi-apmēram viena trešadaļa no izrādes-galvenokārt, pateicoties Busulim un Robežniekam, arī Ķuzule-Skrastiņa cenšas. Gaismotājs šoreiz galīgi garām-tikai mājās izlasu kārtīgi programmiņu, kādas slavenības bija masu skatos.
Ļoti priecē maestro māsas tekstilmozaīkas, kas izrādās dabā ir daudz baudāmākas nekā pa televizoru redzēju. Mazliet sabildēju, ceru, ka neviens necels spuras-jo māksla jau pieder tautai. Ko esi no sevis atdevis, tas tev vairs nepieder.
 |
| Šī man atgādina Allu |
 |
| Cik smalki izšuvumi! |
 |
| Cik milzīgi liels un smalks izšuvums! |
 |
| Oņegins un Tatjana |
 |
| Puškins Aleksandrs Sergejevičs |
 |
| Pif-paf-un laimei beigas! |
 |
| Skrastiņš, kā izrādās, šauj ļoti labi |
 |
| Ko gan Džilis ar to gribēja pateikt? |
Varbūt noliksim savas lidmašīnas un pistoles? Laime ir tik trausla?
Nav komentāru:
Ierakstīt komentāru