Lapas

Par mani

Mans fotoattēls
Adīšana, tamborēšana, fotogrāfēšana un ceļošana-tie ir mani vaļasprieki, kurus ļoti bieži apvienoju.

svētdiena, 2012. gada 30. septembris

Balts lakats un Berelis

Ceturdienā noliekos ar kaut kādu vīrusu-briesmīgi sāp kakls. Nakts vidū lienu uz virtuvi meklēt kādu kaklā pūšamu aerosolu. Kas to būtu domājis, ka tas tā ievilksies-četras dienas noguļu gultā. Darba spējas ir stipri ierobežotas. Adu tikai tāpēc, ka lakats sen jau apsolīts, bet nav vēl pabeigts. Atklāju, ka minimālu piepūli prasa lasīšana-izlasu dažus iekrājušos žurnālus par tēmu- kas ar ko. Tad jūgendstila spoguļgaldiņa atvilknē atrodu grāmatu:





Atšķiru, lasu, lasu, ielasos-tad saprotu, kāpēc grāmata bija spoguļgaldiņa atvilknē: reiz jau to mēģināju sākt lasīt, bet pametu. Nu, jā-lasīt par veciem cilvēkiem un viņu vientulību, slimībām un izklaidēm-nav viegli. Sākuma daļa ir apjomīga un smalki iztirzā šo tēmu.Kā izrādās, tālāk sižets aizvijas pavisam citā gultnē.Man raisās asociācijas ar Ilzes Šķipsnas romānu Aiz septītā tilta. Nu tas romāns par Solvītu un Edīti. Tā kā filoloģijas fakultāti atstāju pavisam sen un šis tas jau piemirsies, paskatos internetā, vai pareizi atceros to romānu, jā pareizi, skat, kur vidusskolniekiem domāta apcerējuma citāts: Ilze Šķipsna šajā romānā pievērsusies dvēseļu duālismam - vienam no modernās psihoanalīzes atklāsmes paņēmieniem. Tehniski romāna saturā palīdz orientēties nodaļu pirmie burti, daļa sākas ar E, daļa - ar S, bet pēdējā nodaļa, kur satiekas un nāvē savienojas abas dvēseles daļas, - ar ES. 
Nu, jā, man šķiet, ar Bereli te notiek tas pats-viens ir Berelis-literatūrvēsturnieks, kurš savā darbā pielaiž dažas it kā nenozīmīgas kļūmītes un tālāk redzams, kas no tā izvēršas. Otrs-vārdā neminētais aktu gleznotājs-slepkava. Vienas personības divas daļas-inteliģents alkašs un vampīrs slepkava. Kurš simpātiskāks?
Patiesību sakot, esmu šokā. Līdz šim pazinu Bereli kā inteliģentu, modernu literatūrkritiķi ar dažiem ekstravagantiem izlēcieniem. Bet te-gribējās to grāmatu pat sviest pret sienu. Jāsaka, kā ir-bērniem to lasīt nedodiet, arī tādiem nestabiliem, jūtīgiem cilvēkiem-nedodiet. Ja ir filologa rūdījums, tad to izlasīt var, secinājumi: 1)literatūrvēsturnieka ikdienas atklāsme, kas rosina domas-no kā gan viņš pārtiek?;2) žostkaja erotika; 3)senīla pieskaņa lielās devās; 4)šito lasīt var tikai tā paaudze, kas skolu pabeidza līdz ar atmodu un vēl kā apreibināšanās līdzekli lietoja vienīgi Vodka Absolute. Mūsdienu jaunajai paaudzei šitas nebūs pārkožams. Nu, jā, bet tas ir tikai mans viedoklis, citiem mierīgi var būt savējais. Paskatos internetā, ko citi sarakstījuši recenzijās-uzzinu, ka Berelis ar Kolmani Karoga redakcijā dzer un sacer savus pirmos romānus, ka Berelim par šo romānu jāsadod pa dibenu (Diena).
Romāns ir īpatnējs, smagnēji lasās, bet Bereļa valoda ir bagāta, latviska, sižets ir netradicionāls un šokējošs.Es nezinu, vai viņam jāsadod pa dibenu vai viņš tomēr ar laiku tiks pievienots klasiķu plauktiņam.
Man jāatvainojas, dārgo lasītāj, par pagaro apcerējumu par maniem spēcīgajiem šīsnedēļas nogales literārajiem iespaidiem. Kā kompensāciju pievienošu nupat pabeigtā baltā lakata bildes-šoreiz iepriekšminēto iemeslu dēļ- bez modeļa:


Izmantoju 2,5 fices kid-mohēru ar zīdu un pusfici rowan-tapestry dziju ar soju, ko varētu raksturot kā viskozes paveidu. Šī dzija pati maina krāsu-no pelēcīga uz rozīgu. Raksts ir pilnīga mana improvizācija.

svētdiena, 2012. gada 23. septembris

Rudens dārzā

Rudens krāsu bagātība dārzā brīžam liek aizrauties elpai-cik skaisti! Ziemas tuvums liek visam izrādīt savu skaistumu-kā pēdējo reizi-vēl šogad-pirms aizmigt...
Siltumnīcā roku zemi-rokās kož nātres, kas te ieviesušās ar kādiem atvestiem tomātu stādiem. Citur dārzā nātru nav. Ierušinu brīnumlīdzekli pret tomātu puvi. Iesēju rudzus pēc vīramātes dotā padoma-augsnes atveseļošanai. Vēl jāveic kvēpināšana ar sēru.
Lasu ābolus, lasu un lasu...to šogad ir tik daudz-visas ābeles pilnas! Divus gadus bij tukšas.Visas.
Āboli pagrabā rindojas glītos plastmasas grozos un kastēs, pie mašīnas zālē- Rimi maisiņos uz Rīgu-radiem un pašiem ēšanai un sulai-tūlītējai dzeršanai. Ābolu diēta. Riktīgi.
Notveru garām skrienošu mazāko ģimenes locekli, lai nopozē ar pasūtījuma džemperi, pirms džemperis dosies prom no manis-vienkārši par piemiņu:


Izmērs ir S-M. Modelei tas vēl ir par lielu, bet diemžēl mums nevienam nav šis izmērs.
Adīju pēc iedota veca džemperīša parauga. Izmantoju Klippan 100% vilnas dziju-tā ir dievīga. Arī krāsa! Tagad mēs visi gribam sev tādus džemperus ar pīnēm. Adījums pēc notvaicēšanas kļuva tāds kā zīdains, tāds kā lokans, ļoti patīkams pie miesas. Ļoti iepatikās šāds kakla variants, kas neprasa nekādu apdari. Varētu tā adīt arī jaku.
Zem ābelītes saziedējušas vēlziedes-tik košas! Nolemju nobildēt apaļo vesti izklātā veidā-krāsas ir tik līdzīgas! Tagad var redzēt, ka tā nav nekāda veste, bet vienkārši-galdauts mugurā!






Saulainu un krāsām bagātu rudeni!

pirmdiena, 2012. gada 17. septembris

Apaļa veste un svārki

Beidzot pabeidzu sen iesākto tamborēto apaļvesti. Klāt uzadīju svārkus pieskaņotā krāsā.




Te tāds naksnīgs foto



piektdiena, 2012. gada 14. septembris

Maza ekskluzīva šallīte

Mazo šallīti tapināju nenoskārstai vajadzībai. Izmantoju vienu ficīti Noro ar kokvilnu un zīdu sastāvā un vienu ficīti kid-mohēru ar zīdu. Šīs dzijas vēl joprojām ir dabūjamas veikaliņā Latvijas dzija (Brīvības gatvē 348/1, Rīgā, vienu pieturu pirms Alfas lielveikala, ja brauc no centra puses).
Uzmetu 200 valdziņus, noadīju dažas rindiņas labiski (pa abām pusēm), tad iezīmēju vidējos 30 valdziņus un ar nepabeigtajām kārtām adīju, katrā pusē ņemot klāt 3 valdziņus. Pa gabaliņam mainīju Noro ar kid-mohēru. Šallīte noadījās ļoti ātri un ilgi mētājās, jo trūka punkta uz i. Kādu vakaru uznāca iedvesma un no Ogres gublāna uzveidoju pušķīšus šalles abos galos. Nu bija OK!
Šallīte tika ļoti jaukai un smaidīgai darba kolēģītei uz apaļu jubileju.








sestdiena, 2012. gada 1. septembris

Gardo vistiņu nedēļa


Sveicieni 1.septembrī! Brīvdienas turpinās, jo šogad skolā jābūt tikai pirmdienā-tātad 3.septembrī!

Augusta nogalē izlasīju populārā kultūras raidījuma 100g kultūras  vadītāja Arno Jundzes stāstu krājumu. Īsa Arno Jundzes rakstīta anotācija:  Toreiz, kad Padomju Savienība izjuka, Latvijā sabruka arī tās veidotā morāles sistēma.Juku laikos vaļā paspruka instinkti.Kam tik mēs neesam gājuši cauri atjaunotajā Latvijā! Sertifikātiem, privatizācijai, denacionalizācijai, finanšu piramīdām, politiskiem meliem...
Bet šīs šķietami skarbais laiks tomēr ir mūsējais.Tāpēc iztiksim šoreiz bez novēlotām vaimanām-piedāvāju jums dažus baigus un savādus un, cerams, arī kaut nedaudz jautrus stāstiņus, kuri, ticiet vai ne, varēja norisināties tikai un vienīgi Latvijā saldajos deviņdesmitajos-bandītu laikmeta plaukumā.

Jā, kārtot grāmatplauktu-tas , protams, ir labi, bet, jājautā, kā tad ir ar adīšanu?
Ir! Ir arī jaunākā adīkļa foto. Te top silts džemperītis no Latvijā ražotas tīras vilnas: