Kruzuļojos

Pēc ilgāka laika atkal atgriezos pie kruzuļošanas:

Maza kruzuļšallīte kā boa pie pelēkas vakarkleitas

Patīk man tā kruzuļošanās!

Mārtiņdiena tuvojas

Šajā rudenī darījām neparastas lietas:
izdomājām piedalīties pastmarku konkursā, kas veltīts Imantam Ziedonim. Manas sajūtas par Ziedoni uzzīmējās šādi:

Sapratu, cik sen, sen neesmu ņēmusi rokās zīmuli vai krāsas-lai zīmētu un cik rokas kļuvušas neveiklas.

Mana meita pilnīgi neatkarīgi, neapspriežoties un slēpjoties otrā istabā, uzzīmēja diezgan līdzīgas sajūtas par Ziedoni:

Apmulsums bija abpusējs, ieraugot tik lielu līdzību. Bet nu jaunās mākslinieces bilde bija uz bui-dui gatava stundas laikā, kamēr es ķimerējos vairākas dienas. Nu, domāju, tā jaunatne jau mani sit pušu-kā nekā regulāri iet uz visādiem zīmēšanas pulciņiem un dažreiz nes mājās arī balvas.
Nu, nodomāju es, katrā ziņā-vajadzētu šo patīkamo nodarbi atkal izvikt no aizmirstības un atjaunot par regulāru nodarbošanos darbdienu vakaros pie televizora. Ideāls stresa noņēmējs.

Otra lieta, ko darīju šoruden-nolēmu zeķu dziju atlikumus iztamborēt telefona maciņos. Slēptā doma bija piedalīties skolas Mārtiņdienas tirdziņā. Noguruma dēļ saražoju tikai divus maciņus, bet skolā bērni tā arī uz tirdziņu netika, jo bija jāmācās. Tad nu man tagad ir jau divas Ziemassvētku dāvanas rūķa maisiņam:

Trešā lieta, ko iemēģinājām šoruden-popjēmašē bumbas ar grabuli. Arī domātas Mārtiņdienas tirdziņam, bet nu tiks mums:

Avīžu gabaliņi mums bija vesels maiss sagriezts, kad kādā no pirmajām klasēm bija jāaplīmē ar tiem balons-tā nu tie stāvēja, jo materiāla sagatavošanā bija ielikts liels roku darbs.Internetā izlasīju, ka avīzes vajagot pavārīt un tad sablenderēt.Tā arī izdarījām-rezultātā nobeidzām blenderi, kurš jau tāpat iepriekš tecēja, un to izmetām. Vispār liekas, ka avīzes nav no papīra, bet gan no gumijas vai plastikāta ražotas. Bija tikai 4 kinderolu viducīši iekrāti, tajos iebērām grūbas-lai grab, un iemīcījām avīžu masā, kas sajaukta ar PVA līmi. Tad nu bumbas žuva diezgan ilgi. Doma ir tās krāsot vai atstāt tāpat? Ja krāsot, tad ar kādu krāsu? Bet grab tā mīlīgi, samtaini-ne tā kā veikala skaļie grabuļi. Būtu mums ģimenes muzikālais ansamblis-varētu ar tām muzicēt.Bet tāds jau tagad salasās vien retumis.

Tāds nu mums tas rudentiņš, tas tumšais-nekur neejamais laiciņš.

Baltie svārki

Novembris ir tik tumšs! Gribas mazu baltu sniedziņu, bet tā nav! Atradu sniegogas!

Eju meklēt sniegu:

Bet mežā sniega nav...

Varbūt mākonītis atlaidīsies un sniedziņu gaišumam atnesīs?

Ieklausies!

Varbūt pavisam drīz sniegpārsliņas sāks virpuļot lejup!

Novembra krāsas

Man noadījās trīs jaunas kruzuļšalles! Tieši novembra krāsās:

Lai mums visiem mazliet vairāk patriotisma sirdīs un arī mazliet vairāk prieka!

Tīna

Svētdienas pastaiga. Atvasara.

Izadu visus varavīksnes igauņa krājumus-šis laikam pēdējais?
Ietekmējos no citiem, laikam no Baibas?

Lakats tik liels, cik bija dzijas

Adīju pamīšus igauni un tumšzilu vienkārtīgu mohēru no lielas spoles, kas nebeidzas un nebeidzas..arī mala ir no šīs mohēras, tikai divās kārtiņās.

Svētdiena izrādās pavisam silta-karsti pat ar plāno rudens mētelīti

Krāsas dabā gan ir vienreizēji skaistas-rudens zelts un priežu zaļums. Biķernieku mežs.

Un, rau, ko vēl noadīju!

Beidzot pabeidzu-citādi mētājās tikai viena zeķe!

Pabeigt iesāktos rokdarbus ir ļoti vērtīgi! Tā pie jaunām zeķēm tiek divreiz ātrāk, nekā sākot jaunas!

Tūlīt nobildēsim kā nākas!

Dabiski toņi-zeķu dzija ar kid-kohēru.

Paukš! Čiekuriņš uzleca! Nu, lai nāk tā ziema!

Tamborēts telefona maciņš

Ja nākas nomainīt telefonu, tad drīz vien jāmaina arī maciņš. Lūk, kāds sanāca man no Noro dzijas pārpalikumiem.

Džemperīc un jūra

Katia Fusion dzija, rotaļājos ar svītrām-sanāca ļoti mīksts un silts džemperīc rudens dienām pie jūras.

Rudens krāso kokus pavisam lēni un tik skaistās krāsās!

Dzestrs? Varbūt iesim? Jāredz taču jūra!

Cepure un Klēra

Drīz vajadzēs cepuri. Rīti ir pavisam dzestri.

Daži šogad vēlas būt koši.

Pārmaiņām jābūt-pelēko cepuru sērijai seko ugunīgi sarkanā. Ar melno. Pavisam košā Katia Fusion dzija.
Tieši viena ficīte, 3.nr.zeķu adatas.

Kamēr bildējam, uzrodas kaimiņu Klēra un izlok mūsu Pēcīša pienu...

šlop, šļop, šļop...
atrod arī paslēpto kotletīti un..

paldies nepateikusi, žvikts-gar stūri un prom!

Domāju, vai tas ir pareizi, ka tā cepure tomēr nav mana?

Vai patiesi tā nemaz, nemaz nav mana cepure?

Un te ierodas vēl viens cepures mērītājs-varbūt tā būs viņam?