Balts lakats un Berelis

Ceturdienā noliekos ar kaut kādu vīrusu-briesmīgi sāp kakls. Nakts vidū lienu uz virtuvi meklēt kādu kaklā pūšamu aerosolu. Kas to būtu domājis, ka tas tā ievilksies-četras dienas noguļu gultā. Darba spējas ir stipri ierobežotas. Adu tikai tāpēc, ka lakats sen jau apsolīts, bet nav vēl pabeigts. Atklāju, ka minimālu piepūli prasa lasīšana-izlasu dažus iekrājušos žurnālus par tēmu- kas ar ko. Tad jūgendstila spoguļgaldiņa atvilknē atrodu grāmatu:

Atšķiru, lasu, lasu, ielasos-tad saprotu, kāpēc grāmata bija spoguļgaldiņa atvilknē: reiz jau to mēģināju sākt lasīt, bet pametu. Nu, jā-lasīt par veciem cilvēkiem un viņu vientulību, slimībām un izklaidēm-nav viegli. Sākuma daļa ir apjomīga un smalki iztirzā šo tēmu.Kā izrādās, tālāk sižets aizvijas pavisam citā gultnē.Man raisās asociācijas ar Ilzes Šķipsnas romānu Aiz septītā tilta. Nu tas romāns par Solvītu un Edīti. Tā kā filoloģijas fakultāti atstāju pavisam sen un šis tas jau piemirsies, paskatos internetā, vai pareizi atceros to romānu, jā pareizi, skat, kur vidusskolniekiem domāta apcerējuma citāts: Ilze Šķipsna šajā romānā pievērsusies dvēseļu duālismam - vienam no modernās psihoanalīzes atklāsmes paņēmieniem. Tehniski romāna saturā palīdz orientēties nodaļu pirmie burti, daļa sākas ar E, daļa - ar S, bet pēdējā nodaļa, kur satiekas un nāvē savienojas abas dvēseles daļas, - ar ES. 
Nu, jā, man šķiet, ar Bereli te notiek tas pats-viens ir Berelis-literatūrvēsturnieks, kurš savā darbā pielaiž dažas it kā nenozīmīgas kļūmītes un tālāk redzams, kas no tā izvēršas. Otrs-vārdā neminētais aktu gleznotājs-slepkava. Vienas personības divas daļas-inteliģents alkašs un vampīrs slepkava. Kurš simpātiskāks?
Patiesību sakot, esmu šokā. Līdz šim pazinu Bereli kā inteliģentu, modernu literatūrkritiķi ar dažiem ekstravagantiem izlēcieniem. Bet te-gribējās to grāmatu pat sviest pret sienu. Jāsaka, kā ir-bērniem to lasīt nedodiet, arī tādiem nestabiliem, jūtīgiem cilvēkiem-nedodiet. Ja ir filologa rūdījums, tad to izlasīt var, secinājumi: 1)literatūrvēsturnieka ikdienas atklāsme, kas rosina domas-no kā gan viņš pārtiek?;2) žostkaja erotika; 3)senīla pieskaņa lielās devās; 4)šito lasīt var tikai tā paaudze, kas skolu pabeidza līdz ar atmodu un vēl kā apreibināšanās līdzekli lietoja vienīgi Vodka Absolute. Mūsdienu jaunajai paaudzei šitas nebūs pārkožams. Nu, jā, bet tas ir tikai mans viedoklis, citiem mierīgi var būt savējais. Paskatos internetā, ko citi sarakstījuši recenzijās-uzzinu, ka Berelis ar Kolmani Karoga redakcijā dzer un sacer savus pirmos romānus, ka Berelim par šo romānu jāsadod pa dibenu (Diena).
Romāns ir īpatnējs, smagnēji lasās, bet Bereļa valoda ir bagāta, latviska, sižets ir netradicionāls un šokējošs.Es nezinu, vai viņam jāsadod pa dibenu vai viņš tomēr ar laiku tiks pievienots klasiķu plauktiņam.
Man jāatvainojas, dārgo lasītāj, par pagaro apcerējumu par maniem spēcīgajiem šīsnedēļas nogales literārajiem iespaidiem. Kā kompensāciju pievienošu nupat pabeigtā baltā lakata bildes-šoreiz iepriekšminēto iemeslu dēļ- bez modeļa:

Izmantoju 2,5 fices kid-mohēru ar zīdu un pusfici rowan-tapestry dziju ar soju, ko varētu raksturot kā viskozes paveidu. Šī dzija pati maina krāsu-no pelēcīga uz rozīgu. Raksts ir pilnīga mana improvizācija.