Man ir PRIEKS! Prieks par to, ka musturtusiņā noklausījos derīgu padomu, ka mājās nav jātur vecas apnikušas lietas.Protams, ka runa ir par dzijām un adīkļiem. Sāku revidēt savus skapjus-bez mazākās bijības un sentimenta.Izgāzu laukā visu, kas gadiem krājies-varbūt, ka var noderēt? Padomju laikā augušam cilvēkam vienmēr bijis jābaidās no kara-tāpēc mājās bija jātur vecais mētelis, ārdāmas dzijas un miežu putraimi trīslitru burkās.
Tad nu sašķiroju, ko izmest, ko var kādam atdot, ko var pārtaisīt par derīgu lietu. Man radās iedvesma uz dārza spilveniem. Vasarā reizēm atbrauc piknikotāji-ģimenes draugi vai kāds radagabals. Iznāk, ka nevar ne pļaut, ne ravēt, bet jāsēž un jāniekojas pie ugunskura vai piepūšama baseina, jāvada laiks patīkamās, dīkās sarunās, cepinot nacionālo ēdienu -šasliku. Tad nu man iešāvās prātā, ka cietajiem dārza beņķiem piestāvētu dažādi raibu raibie spilventiņi. Pašlaik gudroju, kā sagriezt vecos džemperus, iesāktos un apnikušos rokdarbus, lai iznāktu, kas sakarīgs. Nesmukākie gabali, kopā ar kožu sagrauztajām dzijām, mini džemperīšiem un nejauši safilcētām dzijām kalpos par ekoloģisku pildījumu. Pašlaik tie izgriezti veļasmašīnā un žāvējas. Nezinu, kā man veiksies, bet pamēģināšu!
