Vairs nava Ziedoņa..

Un, ja nu kādreiz nozākāts

Un triekts un lamāts tieku,

Es apsēžos un uzrakstu

Vienu dziesmiņu par prieku.

Par prieku sev es uzrakstu

Par savu paša prieku,

Un no šīs savas dziesmiņas

Pats priecīgāks es tieku.

Par prieku sev, par prieku tev

Un ļautiņiem par prieku.

Ja grib, lai citi arī dzied.

Jo kur lai es to lieku?

Jo nevajaga nemaz daudz –

Kādreiz pavisam nieku,

Lai uzrakstītu sev par prieku

Dziesmiņu par prieku.

Un, ja nu arī tu kaut kā

To neatrodi lieku,-

Tu vari arī uzdziedāt

Šo dziesmiņu par prieku.

Kleita top!

Rozā kleita pamazām top!
Biju iesākusi kruzuļšalli, bet nu vairs tādu negribu-tas periods pagājis.Nolēmu noadīto gabaliņu izmantot kā kleitas dekoratīvo plecu daļu. Tālāk riņķošu tik uz leju-līdz sasniegšu potītes vai arī beigsies dziju krājumi rozīgos toņos. Musturdeķis man iemācījis uz savu dziju saimniecību paskatīties savādāk-nevis pēc dzijas nosaukuma, bet pēc krāsas, musturdeķis iemācījis it kā gleznot ar krāsām, neatkarīgi no dzijas faktūras un sastāva. Tā kā musturdeķu jaunajā akcijā draugos.lv esmu nolēmusi nepiedalīties, tad šoreiz musturošu kaut ko noderīgu-mugurā velkamu.Musturdeķis man laikam bija par lielu-to ilgi neaizmirsīšu.Pagāja aptuveni gads vai pat pusotra, kamēr mainījos ar kvadrātiņiem. Pa šo laiku netapa ne džemperi, ne zeķes-visa ģimene sēdēja neapadīta. Apbrīnoju tos cilvēkus, kas jau darina kādu trešo musturdeķi pēc kārtas, bet katram jau laikam ir savi talanti un dotumi. Man pagaidām pietiek ar vienu.Varbūt pēc kāda laika atkal sagribēšu piedalīties, jo pats jaukākais jau ir kontaktēšanās ar citām rokdarbu māsām un jaunu tehniku apgūšana, ko iemāca musturošana pulkā.
Kleitā pagaidām ietamborēju vienu gaiši rozā akrila joslu.Akrilam pieliku baltu alpaka pavedienu, kas nopircies ārkārtīgi tievs un tik smalku lakatu vai šalli tomēr adīt negribēšu. Tagad riņķoju ar Aade long igauņu kamolīti no tīras vilnas, kam klāt tievs pavedieniņš padomju laikā iegādātas Ogres buklē dzijas.
Rakstiņš ir pavisam vienkāršs-parastie pusstabiņi, ar kādiem jau darināju kokvilnas vasaras kleitu. Ik pa laiciņam uzmēru savu veikumu un secinu-vai vajag paplatināt, vai sašaurināt. Nez kas tur iznāks?

Visi runā

Visi runā par to Valentīndienu-it kā jau kārtējie svešie svētki, bet tomēr..tik maz prieka un līdzcilvēku laipnības un uzmanības ir ikdienā, ka šoreiz mēģinu šos svētkus pieņemt kā savus. Biju lakstos uz Brīvības ielas pie Pērnavas ielas un nopirku dievīgās magonītes. Mājās izrevidēju rozā dziju krājumus. Sanāca krietna kaudzīte, re:

Un tagad no tā visa man taps KLEITA!

Un kā jums patīk šie februāra svētki? Kā nekā-love is in the air!

7.februāris

kratiet savu sirdi
kamēr jums ir ko kratīt
varbūt ka parīt
kāds atnāks un to aprīs
un tad viss ko tu varēsi sacīt
ir draugs es aizmirsu tev prasīt
kurš bija tas
kurš aiz manis visu laiku lasīja asaras

Mārtiņš Freimanis

Jutīgās kājas

Kad manu radu un paziņu lokā parādījās jau trešais žēlabās slīgstošais vīrietis, sapratu, ka lieta ir nopietna! Zeķes, ko pārdod veikalos, dara pāri jutīgām vīriešu kājām! Nez no kā tās ražo, bet katrā ziņā veselību un labsajūtu tās neveicina. Tā nu tapa pasūtījuma darbiņš-tīras kokvilnas zeķītes vīrieša cilvēkam:

45.izmērs (14 valdziņi uz vienas adatas Nr.3)