Redz, kā sagadās: pirms daudziem gadiem, kad vēl bij lati, no Amerikas pasūtīju super skaistu un super dārgu dziju, krāsotu ar rokām, ražotu Čīlē. Tā arī viņa stāvēja lielajā pītajā grozā un gaidīja manu iedvesmu atnākam.
Latvijas rudens krāsas! Uz pievienotās etiķetes rakstīts, ka dziju ar rokām krāsoja māte un meita, savā mazajā ģimenes uzņēmumā Čīlē. Aprakstīts, kādas skaistas dabas ainavas ir tur, kur iegūta šī merīnvilna. Ieteikts adīt šo dziju vienlaikus no divām ficēm, lai krāsas skaistāk sakārtotos.
Es šo padomu neņēmu vērā, bet varbūt vajadzēja?
Interesanti, ka divi lieli dziju speciālisti šo dziju novērtēja kā akrilu, par ko mēreni samulsu. Tikko izadījos akrilu zeķēs, lakatā un zaļzilajā džemperī. Man uz tausti šis likās pavisam savādāks. Un vēl man šķiet, ka sintētikas krāso vien lielās fabrikās. Tad nu mēģināju dedzināt dzijas galiņu, sadega bez kādas pilēšanas ar vieglu ragu, nagu aromātu.
Nu, dievs ar viņu, to sastāvu.
Galvenais, ka beidzot sapratu, kā adīt zāģzobu šallīti! Liels paldies Baibai par uzlikšanu uz sliedēm! Nu tik rullēju uz priekšu:
 |
| Pērlītes arī te nāk klāt, kā tādas rudens lietus lāsītes |
 |
| Pēdējie rudens ziedi |
 |
| Pēdējie rudens ābolīši. |
