Mākoņi tur tik svešādi-skrienoši, nepārtraukti piloši, nav kā mūsējie, kas laiski guļ izstiepušies pamalē un nekur nesteidzas.
Kolosāli izbraucos ar plostu pa Dunajecas upi, saliju cauri slapja, bet, kas par skatiem:
Uzrāpos virsotnē Chopok 2024m augstumā Tatru kalnos:
nu jā un secināju, ka ne tikai adīt vajag vakaros, bet arī kādreiz pakustēties svaigā gaisā...citādi pavisam grūti tās virsotnes sasniegt.
Ceļš bija garš, novārtā nepalika arī adīšana. Te bilde no Lietuvas:
Te no Polijas:
Te kāda bilde no ceļa autobusā:
Bet tad jau vairs adīšanai neatlika laika: