Mūsmājas

Otrs interesantākais šīgada projekts bija sadarbība ar žurnāla Mūsmājas jauko redaktori Aivu Kalvi, kuras rezultātā tapa mana pirmā publikācija presē-pašsacerētās Līgo dienas villaines apraksts:

Apģērbs animācijas lellei

 Šogad iznāca piedalīties interesantā projektā-adīt apģērbu animācijas lellei. Lūk, reportāža bildēs:

Pirmais paraudziņš. Ir atrasta dzija-vienkārtīgā Klippan vilna un super mini adāmmadatas no veikala Latvijas dzija.

Pārbaudām elastību. Saņemu ziņu, ka šalles vēlamais platums ir 1,5 cm, garums-kādi 12 cm.

Pirmais paraudziņš džemperim. Mēģinu, cik mazu vien iespējams, lai ietilpinātu auseklīšu rakstu. Šis džemperis ir divreiz par platu, jo filmas tēls ir maza 10-11-gadīga meitene-tātad tai jābūt tieviņai, tieviņai...

Sadusmojos uz auseklīšiem, mēģinu pīnes ar zeķu dziju. Šis tiek noraidīts, pat neapspriežot. Nav jau arī pareizā krāsa.

Ņemu no jauna Mirdzas Slavas cimdu grāmatu un meklēju kādu rakstu, kas vispār spēj ietilpt tik mazā valdziņu skaitā, kādu varu atļauties. Stundas rit.

Tikmēr šalli varu uzskatīt par pabeigtu.Man gan šķiet, ka varētu būt garāka, bet pasūtītājs vēlas tieši šādu un vēl pasūta iestrādātu drātiņu-lai šalli varētu plivināt vējš. Uztaisu vēl arī bumbuli, jo no manas pieredzes-mazām meitenēm bumbuļi patīk, tomēr tas tiek noraidīts.

Beidzot nolemju džemperi adīt vienā gabalā-kā reglānu no augšas. Nekad agrāk to neesmu darījusi-šis būs mans pirmais mēģinājums.

Teorētiski viss ir saprotams, atliek vienīgi izdarīt. Agrāk nekad šo reglānu neadīju, jo maniem peldētājas pleciem tas neškita piemērots modelis. Nu, beidzot,  ir izdevība izmēģināt.
Te jau esmu tikusi līdz valdziņu sadalīšanai-priekšpusei, mugurpusei un rokām.

Tālāk rullēju uz leju tikai stāva daļu. Auseklīšu vietā-aizlidojošo gulbju rakstiņš no tās pašas grāmatas. Baltā dzija ir kid-mohēra ar zīdu divās kārtiņās. Varen smalki.

Nu, re-te jau stāvs ir gatavs!

Tagad uzņemu valdziņus piedurknītei-pavisam 10 gab.

Lūk, drīz abas piedurknītes būs gatavas!

Modeļa man nav. Adu un gudroju-vai tik derēs? Tas ir tikpat, kā apadīt cirkuli. Tagad zinu, kas tām anmācijas lellēm patiesībā ir iekšā. Vienīgais, kas man ir -šis zīmējums.

Savietoju džemperi ar zīmējumu. Kā jums šķiet-vai derēs?

Lūk, gatavais džemperis!

Dodamies uz pielaikošanu.Džemperis tiek saņemts ar ovācijām. Nekad vēl neviens nav tā priecājies par manu adītu džemperi!
Šalle gan tiek atzīta par īsu. Un vēl mums pasūta arī cepuri. Tagad jau iet daudz vieglāk. Mēs esam dabūjuši modeles galvu! Mums to uzticēja!Cepures malai izmantoju īso šalli.Garāku šalli uzadu no jauna. Lūk, arī bildes:

 

Nu, vai varat iedomāties, kā tas viss izskatīsies? Būs arī dzelteni , gari mati un brūns kamieļvilnas mētelis.

Ļoti gaidīšu gatavo filmiņu. Tas būs pavasarī.

Adīts lakats

Pilnīga improvizācija. Neesmu spējīga adīt pēc shēmām, tāpēc-vienkārši priecājos par sen, sen nopirktas igauņu dzijas skaistajām rudenīgajām krāsām. Kad skaistais kamols beidzās, likās, ka vajag vēl kādu nobeigumu-atradu līdzīgu gublāna dziju un uzadīju mežģīņu maliņu-arī pilnīgu improvizāciju. Un-iemetu sniegā! Beidzot tas ticis arī līdz Rīgai!

Novembra literārais apskats

Nolēmu pievērsties sen iegādātajai laikraksta Diena bibliotēkas kolekcijai.
Roka pastiepās pēc man nezināma autora nezināma darba:

Angļu mūsdienu rakstnieka brīvdienu romāniņš stāsta par Kolina un Mērijas brīvdienām Venēcijā. Jauki, laiski, relaksējoši, saprotami, patīkami...līdz negaidītam un pārsteidzošam beigu pavērsienam.

Ņemu nākamo no gardēža plauktiņa-šo:

Franču rakstnieks Boriss Vians uzskatāms par vienu no XX gs. franču literatūras klasiķiem. Viņa darbi tulkoti  maz, tulkojumi ne vienmēr bijuši veiksmīgi-iemesls: Viana attiecības ar valodu, tas, cik viņa darbos līdztekus sižetam un personu, lietu vai parādību aprakstiem būtiska loma ir valodai, kas veido paralēlu un tulkojumos gandrīz nenotveramu dimensiju. Jā, īsts atradums filoloģijas gardēdim!
Darbu  Dienu putas kritiķi nodēvējuši par pašu sirdi plosošāko un sāpīgāko mūsdienu mīlas stāstu, kāds jelkad sarakstīts. Man asociējas ar Jaunā Vertera ciešanām. Brīnos, ka mūsdienās kāds vēl ko spēj tā just, laikam jau tāpēc, ka francūzis?

Foto izstāde Ķīpsalā

Dārzs taisās uz dusu..

Nezināms mākslinieks šoruden rūpīgi un lēni, nedēļu pēc nedēļas dzīvoja manā dārzā un krāsoja lapiņu pēc lapiņas...

Gudri ļaudis ieteica siltumnīcu ārstēt, iesējot rudzus. Pirmo reizi dzīvē to arī izdarīju! Skat-sadīguši! Un es tūlīt ar lāpstu virsū-un..ieraku zemītē!

Pēdējais gurķītis, sajutis aukstumu, mēģināja slēpties zem celiņā ieklātā linoleja gabala.

Miķelīši noliec galviņas rudens lietavās

Kaimiņu kaķīši labprāt prasās iekšā un guļ plītspriekšā

Sildos, vārot pašaudzētās bietes, kas ir tik saldas, saldas

Dārzs atpūšas. Audzē jaunos pumpurus.

Mani klasesbiedri

2012.gads