Helsinku huligāni

Uzminiet, kas ir Helsinku huligāni? Mazliet pacieties, mīļo lasītāj, izstāstīšu par visu pēc kārtas.
Pilnīgi mierīgi turpinājām pastaigu pa ostmalu.
Apskatījām prezidentes pili, kas ir turpat, kur pienāk kuģīši un burulaivas, turpat, kur notiek tirgošanās. Baltā māja ar tornīti. Tur saimnieko Tarja Halonena, kas sāka savu darbu reizē ar mūsu Vairu Vīķi-Freibergu. Atšķirībā no Latvijas, Somijā prezidentu ievēl uz 6 gadiem un prezidents var palikt amatā divus termiņus pēc kārtas-tā, ka Tarja vēl aizvien strādā, kamēr mums jau Zatlera kungs atdod pilnvaras Bēziņa kungam.

Tad apskatījām veclaicīgo tirgus paviljonu (brūns ar dzeltenu), kurā pārdod dažādas ēdamas lietas-vairāk sieru, zivis un gaļu. Pārsteidza cenas, kas mūsu naudā būtu ap 20 latiem kilogramā. Tā, ka mūsu zemniekiem ir iespēja sēsties Tallinkā un vest savu gaļiņu šurp.

Ārā tirgošanās notiek, kā jau ierasts -uz galdiem, un arī pa taisno no kuģīšiem.Pats brīnumainākais ir tas, ka no kuģīšiem nepārdod vis zivis, kā mēs varētu domāt, bet gan kartupeļus.Pie tam cenas tiem uzrādītas litros.
Piemēram zaļie zirnīši pākstīs maksāja 4 eiro litrā. Dažādas ogas-tās jā. Bet cenas divas, trīs reizes augstākas kā pie mums.

Bildes no tirgus ir tikai dažas, jo tālāk bija darīšana ar huligāniem. Vispirms abas ar meitiņu saņēmām sveicienu- kaijas ka..... tiešā trāpījumā-tika mums abām. Bērns gandrīz asarās-mīļākās bikses pagalam...Devāmies ūdens meklējumos...lai gan jūra ir visapkārt, ūdeni aizsniegt nevarēja-uzmūrētas augstas apmales, ūdens starp kuģīšiem arī neizskatījās diez cik vilinošs, bet šoreiz būtu derējis arī tāds..bet nekā.Meklējām tualeti vecajā tirgus paviljonā-tā izrādījās slēgta, tāpat arī nākamā bija tā automatizēta, ka ūdeni no aparāta neizmānīt...Visbeidzot atradām veclaicīgu rokas pumpi aiz tirgus būdiņām pašā krastmalā.Kāds laipns kungs mums pumpēja ūdeni un kaut ko mierinoši sacīja par putniem. Kad drēbes bija tīras, garastāvokļa uzlabošanai nolēmām apēst saldējumu-katrs izvēlējās savu krāsu, mans dzeltenais bija ĪPAŠI, ĪPAŠI GARŠĪGS! Un te pēkšņi-kāds iesita man PA GALVU! BAMS!  Mīkstas kaijas pleznas-plakš-atsitās  pret manu gludi sasukāto galvu, tai sekoja mīksts sitiens AR GUZU. Kā es sabijos! Domāju-tūlīt KNĀBS! Kur lai bēgam?-gaisā riņķoja krietns bariņš kaiju un izdvesa draudīgas klaigas. Vairākkārt pārmaiņus kāda zemu pikēja virs mūsu galvām. Visbeidzot sapratām, ka kaijas interesē SALDĒJUMS! Iedomājieties, cik jauki būtu, ja dzeltenā bumbiņa no mīkstā trieciena pa manu galvu būtu sašķiebusies un nokritusi uz asfalta, vislabāk ar visu vafeļtūtiņu! Kas par dzīrēm varētu sākties!
Steigšus bēgām no ostmalas un skrejot garām saldējuma kioskam, saburtojām uzrakstu somiski un arī angliski-UZMANIETIES NO KAIJĀM! Tātad-ne pirmo reizi un ne mums vienīgajiem tās mēģina atņemt saldējumu!
Viss beidzās laimīgi-neviens tā īsti necieta un tagad atceroties par to nāk smiekli. Tagad labi zinu, kā kaijas sauc angliski: sea gulls.
Tāds , lūk, stāstiņš par Helsinku huligāniem.