Zeķītes pavasara vēsajām dienām

Uzadījās zeķītes. Sākotnēji cerēju adīt cimdus, bet neietrāpīju izmērā. Žēl bija ārdīt laukā, tādēļ nobeidzu kā zeķes:

Izmērs apmēram 43. Apakšdaļā izmantoju dažādus atlikumus un ne tik labu dziju, kas nekam citam tā īsti neder. Tā darīja arī mana omammīte-zeķītes un bērnu cimdiņus no atlikumiem adīja, nevis dārgas dzijas pirka. Un tās bija manas bērnības skaistākās zeķītes. Katrā skolas brīvlaikā es dabūju jaunas. Kad atbraucu pie omammas, tad jauns pārītis jau gaidīja uz mazā galdiņa.

Bet ideju par cimdiņiem mēģināšu realizēt vēlreiz.

Zeķu sezona pamazām sākas

Lai gan pēdējās dienās septembris pārsitis gadsimta siltuma rekordus, naktīs sāk pielavīties vēsums. Šorīt bija vairs tikai plus desmi grādi. Tad nu atcerējos, ka kādreiz zeķes adīju itin bieži un pamazām tām atkal sākšu pievērsties. Ir tik patīkami adīt kaut ko tik maziņu. Man kā darba cilvēkam vajag četrus vakarus, lai tiktu pie jaunām zeķēm. Lūk, šīs sezonas pirmais pārītis tapa no dzijas, kas palikusi pāri no lakata:

Rozīgās zeķītes

Zeķītes ar robiņiem

Vilna, kid-mohēra, adatas Nr.3

Šāda fasona zeķītes no bērnības atceros, ka bija ļoti ērtas. Tās var novilkt, nepielietojot rokas-vienīgi otras kājas īkšķi. Valnītis ir platāks, jo tikai 12 rindas adītas sviķelī 1x1. Izmantoju arī dažas pērlītes, kas palika pāri no lakata adīšanas.