Novembra literārais apskats

Nolēmu pievērsties sen iegādātajai laikraksta Diena bibliotēkas kolekcijai.
Roka pastiepās pēc man nezināma autora nezināma darba:

Angļu mūsdienu rakstnieka brīvdienu romāniņš stāsta par Kolina un Mērijas brīvdienām Venēcijā. Jauki, laiski, relaksējoši, saprotami, patīkami...līdz negaidītam un pārsteidzošam beigu pavērsienam.

Ņemu nākamo no gardēža plauktiņa-šo:

Franču rakstnieks Boriss Vians uzskatāms par vienu no XX gs. franču literatūras klasiķiem. Viņa darbi tulkoti  maz, tulkojumi ne vienmēr bijuši veiksmīgi-iemesls: Viana attiecības ar valodu, tas, cik viņa darbos līdztekus sižetam un personu, lietu vai parādību aprakstiem būtiska loma ir valodai, kas veido paralēlu un tulkojumos gandrīz nenotveramu dimensiju. Jā, īsts atradums filoloģijas gardēdim!
Darbu  Dienu putas kritiķi nodēvējuši par pašu sirdi plosošāko un sāpīgāko mūsdienu mīlas stāstu, kāds jelkad sarakstīts. Man asociējas ar Jaunā Vertera ciešanām. Brīnos, ka mūsdienās kāds vēl ko spēj tā just, laikam jau tāpēc, ka francūzis?

Foto izstāde Ķīpsalā

Dārzs taisās uz dusu..

Nezināms mākslinieks šoruden rūpīgi un lēni, nedēļu pēc nedēļas dzīvoja manā dārzā un krāsoja lapiņu pēc lapiņas...

Gudri ļaudis ieteica siltumnīcu ārstēt, iesējot rudzus. Pirmo reizi dzīvē to arī izdarīju! Skat-sadīguši! Un es tūlīt ar lāpstu virsū-un..ieraku zemītē!

Pēdējais gurķītis, sajutis aukstumu, mēģināja slēpties zem celiņā ieklātā linoleja gabala.

Miķelīši noliec galviņas rudens lietavās

Kaimiņu kaķīši labprāt prasās iekšā un guļ plītspriekšā

Sildos, vārot pašaudzētās bietes, kas ir tik saldas, saldas

Dārzs atpūšas. Audzē jaunos pumpurus.

Mani klasesbiedri

2012.gads

Atradums!

Dažreiz nekas nav jāada vai jātamborē. Pietiek tik pārlūkot veco skapi:

Balta vestīte

Ilgi nezināju, ko iesākt ar izpārdošanā nopirktu dziju Diva. Beidzot sakombinēju to kopā ar līdzīgas krāsas barterī iemainītu dziju (no Bea). Adīju gareniski-divas rindas ar dziju Diva (spuraino) un divas rindas ar nezināmas izcelsmes dziju bez nosaukuma, kas līdzinās kokvilnai un satur baltus un zaļgani pelēcīgus pavedienus. Lūk, rezultāts:

Atvasara

Beidzot piektdienas vakars! Tik jauka saulīte! Tieku mājās, pirms tā aizslēpusies aiz meža vai deviņstāvu mājām. Skrienam skatīt rudeni.

Un te-jaunie zilie svārki, kas nupat uzadījās:

Adīju no igauņu dzijas , kas maina krāsu no zilgana uz pelēku, kopā ar katia IBIZA, kuras sastāvā ir 50% poliamīds, 26% kokvilna un 24% bambusa šķiedra. Dzija IBIZA maina faktūru-brīžam ir spīdīga, gluda, tad parādās tādi kā mezgliņi vai mazi pušķīši un visbeidzot kļūst līdzīga jaungada spīgulim eglītē.
Jostiņai šoreiz atteicos no gumijas, jo manā adīšanas rokrakstā tāda jostiņa ir par biezu. Izdomāju šādu variantu-pusīte (līdz caurumiņiem) ir adīta no zeķu dzijas pieskaņotā zilā tonī, kopā ar buklētu Ogres dziju.Jostiņas augšpuse ir tikai no bēšīgās Ogres buklētās dzijas.
Tumši zilo ieveramo jostiņu uzadīju no turku tvīda dzijas gabaliņa, kuras sastāvā ir 30% vilna, 30% zīds, 40% viskoze. Uzmetu 4 valdziņus un noadīju aukliņu uz 2 adatām.
Visas dzijas no veikala Latvijas dzija (Brīvības 348, Rīgā).
Tāda, lūk, ziemas tuvuma priekšnojauta...krāsās...
Bet kas gan ziemiņai vainas? Lai tik nāk šurp-uz adatām jau biezie džemperi top!