Varbūt uzadīšu pirkstainīšus 2

Process turpinās:

Mans adīšanas ātrums ir viens pirksts vienā darbdienas vakarā. Ar labunakti.

Varbūt uzadīšu pirkstainīšus

Zeķu dzija un kaut kāds pūkainis

Un te prieks par bērnu, kurš pats saskrūvēja IKEA galdiņu! :-)

Top jaka!

Ciku-caku, beidzot adu arī savu pirmo jaku reglānā no augšas. No Pāces dzijas, klāt pieliekot Valmierā pirktu dziju ar nosaukumu Angora. Ir arī ieadīts mēnestiņš, pat divas reizes- pēc Baibas P. ieteikuma. Neesmu nekāds lielais meistars uz mēnestiņiem, būs vēl jātrenējas, lai sanāk nemanāmas savienojuma vietas. Bet efekts no mēnestiņa ir labs- nežņaudz kaklu, jaka nekrīt atpakaļ.

Tā kā uz leju var adīt ilgi un daudz, nolēmu, ka vispirms pieadīšu rokas, tad ar atlikušo dziju varēšu rullēt uz leju, kamēr dzija izbeigsies.

Tā nu vēl gudroju arī par kapuci, jo tik silta jaka jau telpās nebūs velkama, bet ārā kapuce lieti noder.

Zāģzobu šalle gatava!

Rudens lapas birst un birst! Beidzot arī lietus pie mums atgriezies! Nebija kārtīgi lijis no pagājušās ziemas!
Beidzot pabeidzu savu rudens krāsu zāģzobu šallīti. Līdz šim netiku skaidrībā, kas tas īsti ir par apģērba gabalu? Kad pabeidzu trešo fici, tad tomēr sapratu, ka diezgan interesanta šalle iznākusi! Lūk, arī dažas rudenīgas bildes:

Lūk, dārziņā knapi pietiek vietas, lai izstieptos visā garumā!

Lūk, līdzīgas krāsas dabā!

Otrā elpa ziedēšanai

Begonija beidzot uzziedēja!

Citronliānas odziņas

Miķelīši

Ābolīši vēl turas kailajos zaros. Tie ir sīpoliņi

Un te šallīte rudens pastaigā

Drīz jau nāks sals

Un te uzzīmēju, kā adīju

Lai rudens vēji izvēdina galvu!

Zāģzobu šalle

Redz, kā sagadās: pirms daudziem gadiem, kad vēl bij lati, no Amerikas pasūtīju super skaistu un super dārgu dziju, krāsotu ar rokām, ražotu Čīlē. Tā arī viņa stāvēja lielajā pītajā grozā un gaidīja manu iedvesmu atnākam.

Latvijas rudens krāsas! Uz pievienotās etiķetes rakstīts, ka dziju ar rokām krāsoja māte un meita, savā mazajā ģimenes uzņēmumā Čīlē. Aprakstīts, kādas skaistas dabas ainavas ir tur, kur iegūta šī merīnvilna. Ieteikts adīt šo dziju vienlaikus no divām ficēm, lai krāsas skaistāk sakārtotos.
Es šo padomu neņēmu vērā, bet varbūt vajadzēja?
Interesanti, ka divi lieli dziju speciālisti šo dziju novērtēja kā akrilu, par ko mēreni samulsu. Tikko izadījos akrilu zeķēs, lakatā un zaļzilajā džemperī. Man uz tausti šis likās pavisam savādāks. Un vēl man šķiet, ka sintētikas krāso vien lielās fabrikās. Tad nu mēģināju dedzināt dzijas galiņu, sadega bez kādas pilēšanas ar vieglu ragu, nagu aromātu.

Nu, dievs ar viņu, to sastāvu.

Galvenais, ka beidzot sapratu, kā adīt zāģzobu šallīti! Liels paldies Baibai par uzlikšanu uz sliedēm! Nu tik rullēju uz priekšu:

Pērlītes arī te nāk klāt, kā tādas rudens lietus lāsītes

Pēdējie rudens ziedi

Pēdējie rudens ābolīši.

Zeķu sezona pamazām sākas

Lai gan pēdējās dienās septembris pārsitis gadsimta siltuma rekordus, naktīs sāk pielavīties vēsums. Šorīt bija vairs tikai plus desmi grādi. Tad nu atcerējos, ka kādreiz zeķes adīju itin bieži un pamazām tām atkal sākšu pievērsties. Ir tik patīkami adīt kaut ko tik maziņu. Man kā darba cilvēkam vajag četrus vakarus, lai tiktu pie jaunām zeķēm. Lūk, šīs sezonas pirmais pārītis tapa no dzijas, kas palikusi pāri no lakata:

Lakats gatavs!

Priecājos, ka ir izdevies iesākto izdarīt līdz galam:

Rakstu izvietojumu pati sacerēju, jo piederu pie cilvēkiem, kas lakatu pēc shēmas uzadīt nevar, jo nekad nav pietiekoši daudz laika, lai uz tik milzīgu darbu varētu koncentrēties.

Lapiņu rakstu noskatījos sauleslāča lapā:
www.sauleslacis.com/blog/

Dzija no džempera pārpalikumiem- katia firmas smalkais akrils, kidmohēra un mikrofibras pavediens, kas piedod mīkstumu un smagumu.

Tā ka nu rudeni varam gaidīt droši-kakls nesāpēs