Tamborēto svārku kaverversija

Bija man tādi tamborēti svārki, izmantoju tautas tērpa vietā- vilku uz Jāņiem, bet apnika- jo apakšmala tā kā vilkās kopā. Ņēmu un apakšmalu noārdīju. Satamborēju atpakaļ- klasiskā zvanu svārku formā. Tagad pat velku, uz darbu ejot. Lūk, dažas bildes:

Jūnija svētki

Līgo diena pagājusi mierīga, karsta un puķu vainagu smaržā ietīta:

Dārza darbi jūnijā paņem savu, rokdarbiem atliek mazāk laika. Bet veste pamazām top, par to pastāstīšu vēlāk, bet šodien gribu pieminēt mazo kājslauķīti, ko darināju mammai uz dzimšanas dienu-dārza mājas interjera izdaiļošanai:

Biju nopirkusi vienu lielo rulli T-kreklu dzijas tumši sarkanā krāsā. Iemēģināju to tamborēt,likās,ka vajag otru krāsu. Pasūtīju rozā no Aliexpress. Salīdzinot, ķīniešu sūtītais daudz maigāks un viegli tamborējas. Tumši sārtais ir ciets un ir smagi gan rokām, gan mugurai. Vēl ietambrēju lašu krāsas kamolīti no katia dzijas, kas palikusi pāri no topiņa tamborēšanas.

Nu, secinājums ir viens (priekš manis)- nekādu T-kreklu dziju vairs nepirkšu. Rokas sāp ne pa jokam!
Bet jubilāre gan nosolījas mazo paklājiņu izmantot kā krēsla pārklāju, ne paklājiņu. Katrai lietai sava vieta.

Tamborēju

Pārmaiņas pēc jūnijā tamborēju. Sākotnēji domāju, ka jaku, bet nu- tā kā dziju krājumi izsīkuši- laikam palikšu pie vestes. Piedalos Irbe knits meistarklasē, kur tamborē žaketi puisītim bērnudārza izlaidumam. Bet nu man top mans izmērs, tādēļ pieeju radoši.

Lūk, sākotnējo krājumu revīzija. Man bija šādi lillā svārki no Katias dzijas ar sarežģītu sastāvu, bet palikuši vēl kādi 8 kamolīši un divi Noro dzijai līdzīgi kamolīši no alīša.

Nu eksperimentēšu, kas sanāks!

Tamborēšana ejot ātrāk nekā adīšana, tad nu ceru ātri tikt pie žaketes un likvidēt dziju kāmja pievilktos krājumus.

Tomēr tamborēšana nevedas tik ātri.

Krāsainā dzija draud izbeigties pavisam ātri. Domāju, ka pietiks tikai teiļa daļai.

Meklēju, ar ko krāsaino aizvietot- atrodu šo, bet tomēr nolieku nost, jo tāds man ir tikai viens, turklāt- liekas, ka šis ir par košu.

Atrodu šādu īsto Noro-ideāli piedod mainīgu tonīti garlaicīgajam lillā!

Redzu, ka reglāns uz padusi negrib doties, galu galā MK ir maza puisīša žaketei! Tāpēc izvēlos citu pieaudzēšanas ritmu, visu laiku pielaikojot.

Manā gadījumā der vienā rindā divi, otrā četri pieaudzējumi katrā reglāna līnijā. Tā arī turpinu uz priekšu, tieku līdz padusēm, taisu mēnestiņu un atdalu piedurknes.

Zem krūtīm veidoju nelielu sašaurinājumu, katras priekšpuses vidū- kādus 3 valdziņus samazinu 3 rindās pēc kārtas. Tad vienu nomierinošo kārtu-bez kādiem pieaudzējumiem vai samazinājumiem.

Tagad sākšu atkal paplatināt, jo tā prasa manas auguma aprises. Pieņemu visriņķī ik pēc 10 stabiņiem vienu valdziņu.

Turpinājums sekos! :-)

Vecmāmiņas kvadrāts noro vestē

Cimdus gaidījāt? Pirkstainīšus? Šoreiz veste aizsteidzās pa priekšu. Pirkstaiņi arī ir gatavi, tikai vēl jāievelk galiņi.
Vestīte stāvēja pabeigta jau sen, bet galiņi nebija ievilkti. Šoreiz iedvesma pārsviedās no cimdiņiem uz vesti. Cimdi jau arī nav nepieciešami, jo ārā ir atgriezies rudens, sniega nav. Vienīgi tumsa neļauj neko nofotografēt- kad eju uz darbu ap septiņiem no rīta ir melna tumsa, kad izeju no darba- jau ir satumsis. Pirkstaiņus bildēju vakara elektriskās spuldzes gaismā- ēnas ir garas, garas. Sestdien, svētdien līst lietus un piesalst. Tomēr mēģinu pierunāt kādu fotogrāfu, ka man ļoti vajag bildes. Tā nu top meitene miglā:

Ir divi dienā, un tik tumšs!

Te pieslēdzas otrs fotogrāfs, atrodam labāku gaismu, nosalstam pamatīgi. Ir tuvu nulle grādiem, miglains un mitrs.

Tāds nu tas vecmāmiņas kvadrāts manā izpildījumā! Varēšu vilkt uz darbu, kur mums mūžīgie caurvēji staigā un sapūš muguru.
Tagad ceru atgriezties pie pirkstainīšiem un gaidu sniedziņu! Lai būtu gaišāks!

Jūlijs

Jaukā vasariņa!

Dārzā sagatavojušos ķiršus salieku ledusskapī un ik pa brīdim izvelku, uzberu uz šķīvja- tādus aukstus, norasojušus. Ak, cik gardi karstā vasaras dienā!

Šis tambors mani pavisam nomocījis, noliku to atkal malā, lai drusku nostāvas.

Paņēmu paadīt ko pavisam vienkāršu, bez domāšanas. Ir mazliet jaāatpūšas!

Nākošais nepabeigtais

Nākošais nepabeigtais rokdarbs ir atrasts un izvilkts dienasgaismā. Tagad sēžu un gudroju, vai tiešām dzijas ir tik maz? Es pat atceros, kas te bija iecerēts, bet dzijas patiešam ir par maz!

Topiņa pārvērtības

Sākotnēji bija balts topiņš, kurš nav mans darinājums

Ļoti skaists raksts! Tamborēts no kokvilnas

Rūpīgi apdarināts kakla izgriezums

Skaisti apdarināti rokriņķi

Tomēr izrādījies 10 cm par īsu. Ne man bija tāda dzija, ne es kāda smalko darbu tamborētāja. Atradu šādu risinājumu: rozā svītra, pagarinājums 10 cm no kokvilnas+lina, balti robiņi, lai saistītos kopā ar pamatkrāsu.

Vēl mazs rozā ziediņš akcentam!

Pikaso mazmeita

Pavasari gaidot

Beretīte

Divkrāsaina kruzuļšallīte ar bumbulīšiem

Mārtiņdiena tuvojas

Šajā rudenī darījām neparastas lietas:
izdomājām piedalīties pastmarku konkursā, kas veltīts Imantam Ziedonim. Manas sajūtas par Ziedoni uzzīmējās šādi:

Sapratu, cik sen, sen neesmu ņēmusi rokās zīmuli vai krāsas-lai zīmētu un cik rokas kļuvušas neveiklas.

Mana meita pilnīgi neatkarīgi, neapspriežoties un slēpjoties otrā istabā, uzzīmēja diezgan līdzīgas sajūtas par Ziedoni:

Apmulsums bija abpusējs, ieraugot tik lielu līdzību. Bet nu jaunās mākslinieces bilde bija uz bui-dui gatava stundas laikā, kamēr es ķimerējos vairākas dienas. Nu, domāju, tā jaunatne jau mani sit pušu-kā nekā regulāri iet uz visādiem zīmēšanas pulciņiem un dažreiz nes mājās arī balvas.
Nu, nodomāju es, katrā ziņā-vajadzētu šo patīkamo nodarbi atkal izvikt no aizmirstības un atjaunot par regulāru nodarbošanos darbdienu vakaros pie televizora. Ideāls stresa noņēmējs.

Otra lieta, ko darīju šoruden-nolēmu zeķu dziju atlikumus iztamborēt telefona maciņos. Slēptā doma bija piedalīties skolas Mārtiņdienas tirdziņā. Noguruma dēļ saražoju tikai divus maciņus, bet skolā bērni tā arī uz tirdziņu netika, jo bija jāmācās. Tad nu man tagad ir jau divas Ziemassvētku dāvanas rūķa maisiņam:

Trešā lieta, ko iemēģinājām šoruden-popjēmašē bumbas ar grabuli. Arī domātas Mārtiņdienas tirdziņam, bet nu tiks mums:

Avīžu gabaliņi mums bija vesels maiss sagriezts, kad kādā no pirmajām klasēm bija jāaplīmē ar tiem balons-tā nu tie stāvēja, jo materiāla sagatavošanā bija ielikts liels roku darbs.Internetā izlasīju, ka avīzes vajagot pavārīt un tad sablenderēt.Tā arī izdarījām-rezultātā nobeidzām blenderi, kurš jau tāpat iepriekš tecēja, un to izmetām. Vispār liekas, ka avīzes nav no papīra, bet gan no gumijas vai plastikāta ražotas. Bija tikai 4 kinderolu viducīši iekrāti, tajos iebērām grūbas-lai grab, un iemīcījām avīžu masā, kas sajaukta ar PVA līmi. Tad nu bumbas žuva diezgan ilgi. Doma ir tās krāsot vai atstāt tāpat? Ja krāsot, tad ar kādu krāsu? Bet grab tā mīlīgi, samtaini-ne tā kā veikala skaļie grabuļi. Būtu mums ģimenes muzikālais ansamblis-varētu ar tām muzicēt.Bet tāds jau tagad salasās vien retumis.

Tāds nu mums tas rudentiņš, tas tumšais-nekur neejamais laiciņš.

Baltie svārki

Novembris ir tik tumšs! Gribas mazu baltu sniedziņu, bet tā nav! Atradu sniegogas!

Eju meklēt sniegu:

Bet mežā sniega nav...

Varbūt mākonītis atlaidīsies un sniedziņu gaišumam atnesīs?

Ieklausies!

Varbūt pavisam drīz sniegpārsliņas sāks virpuļot lejup!